Eiropas Savienība vairāk nekā pusgadsimtu ir nodrošinājusi mieru, stabilitāti un labklājību, palīdzējusi paaugstināt Eiropas iedzīvotāju dzīves līmeni un izveidojusi vienotu Eiropas valūtu - eiro. Sākotnēji izveidotā ekonomikas savienība ir attīstījusies, aptverot dažādas politikas jomas no klimata un vides līdz ārējām attiecībām un drošībai.
Eiropas Savienība ir unikāla ekonomiska un politiska savienība starp 27 Eiropas valstīm. Beļģija, Vācija, Francija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande to izveidoja 1958. gadā kā Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK). Vēlāk tām pievienojās vēl 22 valstis, lai kopā veidotu projektu, kas kopš 1993. gada ir pazīstams kā Eiropas Savienība. Apvienotā Karaliste ES pameta 2020. gada beigās.
ES balstās uz tiesiskumu – viss, ko tā dara, ir balstīts uz līgumiem, par ko brīvprātīgi un demokrātiski vienojušās visas dalībvalstis.
ES institūcijas
ES ir unikāla institucionāla struktūra. Dalībvalstu valdības nosaka plašas prioritātes regulāros samitos, lēmumu pieņemšana norisinās vairākas iestādēs, četras galvenās:
- Eiropas Parlaments: ES pilsoņu ievēlēta likumdošanas iestāde, kas balso par ES tiesību aktiem, nolīgumiem un budžetu un pārrauga citas ES iestādes,
- Eiropadome: apvieno visu dalībvalstu vadītājus, lai noteiktu vispārējo ES darba kārtību un politiskās prioritātes,
- Eiropas Savienības Padome: veido valstu ministry, tā kopā ar Parlamentu apspriež un pieņem ES tiesību aktus,
- Eiropas Komisija: ES izpildvaras struktūra, kas izstrādā ES tiesību aktus un īsteno likumdošanas iestāžu lēmumus,
- ES ir arī diplomātiska loma – Eiropas Ārējās darbības dienests, kā arī Eiropas Savienības Tiesa (EST) nodrošina ES tiesību aktu ievērošanu.
Nobela Miera prēmija
2012. gadā Eiropas Savienībai piešķīra Nobela Miera prēmiju par pūliņiem stabilizēt lielāko daļu Eiropas un pārveidot to no karojoša kontinenta par reģionu, kur valda miers; par izlīguma, demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanu Eiropā.
ES pārstāvju runa saistībā ar Nobela Miera prēmijas saņemšanu 2012. gadā
Nobela Miera prēmijas komitejas paziņojums presei
Saistītās saites:
Eiropas Savienība (ES) ir 27 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība. Tā darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata, kuros noteikti svarīgākie kopīgie mērķi, politikas virzieni, darbības instrumenti, tiesību sistēma, institūcijas un to funkcijas un lomas lēmumu pieņemšanas procesā.
Savukārt Eiropas Kopiena ir pirmais no trim Eiropas Savienības balstiem, kurus 1992. gadā noteica Māstrihtas līgums. Pirms Eiropas Kopienas bija Eiropas Ekonomikas Kopiena, kuras pēctece bija ES. Eiropas Kopiena (EK) pārvalda jautājumus saistībā ar brīvu personu un preču kustību, brīvu pakalpojumu un kapitāla apriti, transportu, konkurenci, nodokļiem, ekonomikas un monetāro politiku, tirdzniecības politiku, nodarbinātību un sociālo politiku, kultūru, veselību, patērētājiem, rūpniecību, reģionālās attīstības politiku (ekonomiskā un sociālā kohēzija), izpēti, vidi un attīstību. Tā ir daļa no plašākas vienības – Eiropas Savienības.
Vairāk informācijas: https://european-union.europa.eu/index_lv
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Višegradas valstis ir valstu grupa, ko veido Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija. Višegradas grupa tika izveidota 1991. gada 15. februārī.
Šīs valstis sadarbojas vairākās sfērās, kas saistītas ar Eiropas integrāciju. Višegradas grupa nav alternatīva Eiropas integrācijai, kā arī necenšas konkurēt ar esošajām centrālajām Eiropas struktūrām. Šīs savienības mērķis ir stiprināt sadarbību visu ES valstu starpā, it īpaši kaimiņvalstīs, kā arī sekmēt demokrātisko attīstību.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Benelux apzīmē organizētu Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas ekonomisko sadarbību.
1944. gadā šīs valstis līgumā vienojās par muitas savienības izveidi. 20. gs. 40.–50. gados līgums un līdz ar to ekonomiskā integrācija tika vairākkārtīgi paplašināta.
Kaut arī pēc Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) dibināšanas Beniluksa valstu ekonomikas politika tika iekļauta Kopienā, tomēr šo valstu ciešajai sadarbībai, ņemot vērā tās lielo politisko nozīmi, vēl joprojām ir nozīmīga funkcija. Beniluksa Savienības ģenerālsekretariāta mītne atrodas Briselē.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Reģionu komiteju izveidoja 1994. gadā – pēc Māstrihtas līguma stāšanās spēkā –, un tā ir padomdevēja iestāde, kas Eiropas Savienībā aizstāv reģionālo un vietējo pašvaldību intereses un šo pašvaldību vārdā sniedz atzinumus Padomei un Komisijai. Reģionu komitejas locekļi var būt, piemēram, 27 ES dalībvalstu reģionālo pašvaldību vadītāji, mēri vai vēlēti vai nevēlēti reģionu un pilsētu pārstāvji.
Saskaņā ar Reģionu komitejas pašas formulēto uzdevumu Reģionu komiteja ir politisks reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvju forums, kas veicina Eiropas integrāciju. Tā nodrošina visu ES teritoriālo vienību, reģionu, pilsētu un vietējo pašvaldību institucionālo pārstāvību.
Tās funkcija ir Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības un tādējādi veicināt iedzīvotāju plašāku dalību. Reģionu komiteja ir politiska struktūra, kurā darbojas ar varas funkcijām apveltīti Eiropas vietējā līmenī ievēlētie pārstāvji, tostarp 329 locekļi un 329 locekļu aizstājēji, kas pārstāv 300 reģionus, 100 000 vietējo pašvaldību un 1 miljonu vietējo politiķu, kuri savukārt pārstāv 441 miljonu ES iedzīvotāju. Oficiālā Reģionu komitejas mājaslapa: http://www.cor.europa.eu/.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Eiropas Investīciju banka (EIB) tika izveidota 1958. gadā ar Romas līgumu. EIB uzdevums ir ieguldīt projektos, kas sekmē Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu (piemēram, dzelzceļa un ceļu posmos, lidostās vai vides projektos), īpaši mazāk turīgos reģionos, kandidātvalstīs un jaunattīstības valstīs. Tā arī nodrošina kredītus ieguldījumiem mazajos uzņēmumos.
EIB ir bezpeļņas organizācija un nesaņem naudu ne no krājkontiem, ne no norēķinu kontiem. Tā arī neizmanto ES budžeta līdzekļus. EIB tiek finansēta no aizņēmumiem finanšu tirgos, un to finansē arī akcionāri – Eiropas Savienības dalībvalstis. Tās veic iemaksas kopējā kapitālā, un katras valsts ieguldījums atspoguļo tās ekonomikas apjomu Eiropas Savienībā.
Dalībvalstu atbalsts nodrošina EIB visaugstāko iespējamo kredītvērtējumu (AAA) naudas tirgos, kuros šī iemesla dēļ tā var iegūt ļoti lielu kapitāla apjomu ar ļoti izdevīgiem noteikumiem. Tas, savukārt, ļauj bankai veikt ieguldījumus sabiedrībai nozīmīgos projektos, kuri citādi nesaņemtu vajadzīgo finansējumu, vai arī to nāktos aizņemties, un tas izmaksātu ievērojami dārgāk.
Visbeidzot, EIB ir arī lielākais Eiropas Investīciju fonda akcionārs.
Eiropas Investīciju bankas interneta mājas lapa: www.eib.europa.eu.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Informācija par Eiropas Savienības nodokļu politiku ir pieejama Eiropas Komisijas mājaslapā:
https://ec.europa.eu/taxation_customs/index_en
https://ec.europa.eu/taxation_customs/taxation-1/eu-tax-policy-strategy_en
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Ceļot šo prasību, prasītājs lūdz atcelt iestādes izdotu tiesību aktu (regulu, direktīvu, lēmumu). Tiesā šādu prasību var celt dalībvalsts pret Eiropas Parlamentu un/vai Padomi (tas neattiecas uz Padomes tiesību aktiem valsts atbalsta, dalībvalstu celtās prasības pret Padomi saistībā ar tās izdotajiem tiesību aktiem valsts atbalsta, tirdzniecības aizsardzības pasākumu ("dempinga") un izpildes pilnvaru jautājumos) vai arī Savienības iestāde pret citu Savienības iestādi.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Šis prasības veids dod iespēju Tiesai uzraudzīt to, vai dalībvalstis izpilda tām Savienības tiesībās paredzētos pienākumus. Lieta tiek nodota izskatīšanai Tiesā pēc iepriekšējas procedūras, ko ierosina Komisija, dodot attiecīgajai dalībvalstij iespēju atbildēt uz tai izteiktajiem iebildumiem. Ja šajā procedūrā dalībvalsts nenovērš pienākumu neizpildi, Tiesā var celt prasību sakarā ar Savienības tiesību pārkāpumu.
Prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi var celt:
- Komisija – gadījumā, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, tā sniedz argumentēto atzinumu par attiecīgo jautājumu, vispirms dodot attiecīgajai valstij iespēju sniegt savus paskaidrojumus. Ja attiecīgā dalībvalsts Komisijas noteiktajā termiņā neizpilda atzinuma prasības, Komisija var vērsties Tiesā.
- Dalībvalsts – ja tā uzskata, ka cita dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu. Pirms dalībvalsts griežas Tiesā sakarā ar citas dalībvalsts iespējamu Līgumos paredzēta pienākuma pārkāpumu, tai jāvēršas Komisijā. Komisija sniedz argumentēto atzinumu, vispirms dodot visām iesaistītajām valstīm iespēju gan mutvārdos, gan rakstiski izteikt viedokli un apsvērumus par otras puses viedokli. Ja Komisija nav sniegusi atzinumu trijos mēnešos pēc dienas, kad tai nodots attiecīgais jautājums, atzinuma trūkums neliedz dalībvalstij griezties Tiesā.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Šī prasība dod Tiesai iespēju uzraudzīt, vai Savienības iestāžu vai struktūru bezdarbība ir bijusi likumīga. Tomēr šāda prasība ir pieļaujama vienīgi tad, ja attiecīgā iestāde vispirms ir aicināta rīkoties. Ja bezdarbība tiek atzīta par nelikumīgu, minētajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai to novērstu. Kompetence prasību sakarā ar bezdarbību jomā ir sadalīta starp Tiesu un Vispārējo tiesu saskaņā ar tādiem pašiem kritērijiem, kādus piemēro prasībām atcelt tiesību aktu.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Tiesa sadarbojas ar visām dalībvalstu tiesām, kas ir pamata tiesu instance, kura atbildīga par Savienības tiesību piemērošanu. Lai nodrošinātu efektīvu un vienveidīgu Savienības tiesību aktu piemērošanu un novērstu to atšķirīgu interpretāciju, valstu tiesām ir iespēja, un dažreiz pienākums, vērsties Tiesā ar lūgumu precizēt Savienības tiesību interpretāciju, lai tās, piemēram, varētu pārbaudīt valsts tiesību aktu atbilstību šīm tiesībām. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu var arī lūgt pārbaudīt Savienības tiesību akta spēkā esamību.
Tiesa atbildi sniedz, pieņemot nevis vienkāršu atzinumu, bet gan spriedumu vai motivētu rīkojumu. Valsts tiesai, kurai adresēts nolēmums, sniegtā interpretācija ir saistoša, izskatot attiecīgo lietu. Tiesas spriedums ir tādā pašā veidā saistošs arī citu dalībvalstu tiesām, kurām varētu rasties identisks jautājums.
Arī jebkurš Eiropas Savienības pilsonis prejudiciālo nolēmumu ietvaros var noskaidrot, kā uz viņu attiecināmas Savienības tiesību normas. Lai arī prejudiciālos jautājumus var uzdot tikai valstu tiesas, visiem dalībvalsts tiesā izskatītās lietas dalībniekiem, dalībvalstīm un Savienības iestādēm ir iespēja piedalīties tiesvedībā Tiesā. Tā vairāki svarīgi Savienības tiesību pamatprincipi sākotnēji tika noteikti, atbildot uz prejudiciālajiem jautājumiem, ko bija uzdevušas valstu pirmās instances tiesas.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Vienotā rīcība (joint action; action commune) ir instruments kopējās stratēģijas īstenošanai, kad ES jāreaģē uz noteiktām situācijām, ja tiek uzskatīts, ka ir vajadzīga konkrēta ES rīcība. Dalībvalstīm vienotā rīcība ir jāievēro, formulējot savu viedokli par konkrēto jautājumu un veicot vajadzīgos pasākumus saistībā ar šo jautājumu.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Padome var ietekmēt konkrēta tiesību akta projekta izstrādi, izmantojot tādu dokumenta veidu kā Padomes secinājumi (Council conclusions). Ar tiem Padome vērš Komisijas uzmanību uz to, ka ir jāsagatavo tiesību akta projekts konkrētā jautājumā. Bieži šādi Padomes secinājumi tiek izstrādāti, pamatojoties uz Komisijas iesniegto zaļo grāmatu.
Vienlaikus Padomes secinājumus var izmantot arī citiem mērķiem, piemēram, lai paustu Padomes viedokli par kādu Eiropas Savienības kompetencē esošu jautājumu.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Iniciatīvas (initiative) pamatā ir politisks lēmums (piemēram, prezidentūras secinājumi), un tā attiecas uz vairākām nozarēm. Iniciatīva salīdzinājumā ar baltajām grāmatām aptver horizontālo līmeni, un tās mērķis ir novērst vairākās nozarēs identificētas kopīgas problēmas.
Iniciatīvās tiek noteikti konkrēti mērķi, kuru sasniegšanai tiek izstrādāts rīcības plāns (action plan). Savukārt atsevišķu iniciatīvas mērķu sasniegšanai tiek izstrādāti atsevišķi lēmumi. Iniciatīvas virzība tiek stingri uzraudzīta, atspoguļota un analizēta progresa ziņojumos (progress report).
Pamatojoties uz minētajiem stratēģiskajiem dokumentiem un ziņojumiem, Komisija var sagatavot sekundāro tiesību aktu projektus. Tos pieņem Padome un Parlaments atkarībā no tiesību akta pieņemšanas procedūras.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Eiropas Komisijas baltās grāmatas ir dokumenti, kas ietver priekšlikumus Eiropas Savienības (ES) rīcībai konkrētā jomā. Dažos gadījumos tās izriet no zaļajām grāmatām, kas tiek publicētas, lai sāktu konsultāciju procesu ES līmenī.
Baltās grāmatas nolūks ir sākt apspriešanos ar sabiedrību, ieinteresētajām personām, Eiropas Parlamentu un Padomi, lai nodrošinātu politisko vienprātību. Komisijas 1985. gada Baltā grāmata par iekšējā tirgus izveidi ir piemērs plānam, ko pieņēma Padome un kas rezultātā vainagojās ar daudziem tiesību aktiem šajā jomā.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Pamatlēmumus (framework decisions; décisions-cadres) izmanto, lai tuvinātu dalībvalstu tiesību aktus tieslietu un iekšlietu jomā. Līdzīgi direktīvām pamatlēmumi ir saistoši attiecībā uz sasniedzamo mērķi, bet ļauj dalībvalstīm noteikt šā mērķa sasniegšanas veidus un metodes. Tomēr atšķirībā no direktīvām, kas var kļūt tieši piemērojamas, ja tās netiek laikus ieviestas dalībvalstī, pamatlēmumus tieši nepiemēro.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Kopējās stratēģijās (common strategies; stratégies communes) Eiropadome pēc Ministru padomes ieteikuma apstiprina jomas, kurās dalībvalstīm ir svarīgas kopīgas intereses ārpolitikas un drošības politikas sfērā; apstiprinot kopējās stratēģijas, jābūt norādītam to mērķim un paredzētajam termiņam.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Principus (principles; principes) un vispārīgas pamatnostādnes (general guidelines; orientations générales) nosaka Eiropadome, lai īstenotu vienotu politiku, arī attiecībā uz aizsardzības pasākumiem. Pamatojoties uz vispārīgajām pamatnostādnēm, Ministru padome pieņem lēmumus kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanai.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Lēmums ir saistošs tiesību akts, kas var būt vai nu vispārpiemērojams, vai arī tam var būt konkrēts adresāts. Lēmums pieder pie ES sekundārajiem tiesību aktiem – tiesību aktu kopuma, kas izriet no ES līgumos (primārajos tiesību aktos) izklāstītajiem principiem un mērķiem.
Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. pantu lēmums uzliek saistības kopumā. Lēmums var būt leģislatīvs vai arī neleģislatīvs tiesību akts.
Lēmumi ir leģislatīvi tiesību akti, ja tos pieņem:
- Eiropas Parlaments kopā ar Padomi saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru;
- Eiropas Parlaments ar Padomes līdzdalību;
- Padome ar Eiropas Parlamenta līdzdalību saskaņā ar īpašo likumdošanas procedūru.
Lēmumi bieži vien ir neleģislatīvi tiesību akti, ko parasti, bet ne obligāti pieņem Eiropas Komisija pēc deleģēšanas (deleģētie akti) vai lai īstenotu leģislatīvu aktu (īstenošanas akti).
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Direktīva ir tiesību akts, kuru pieņem ES iestādes, kurš ir adresēts ES dalībvalstīm un kurš saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. pantu uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu. Direktīva pieder pie ES sekundārajiem tiesību aktiem – tiesību aktu kopuma, kas izriet no ES līgumos (primārajos tiesību aktos) izklāstītajiem principiem un mērķiem. Katras ES valsts, kurai direktīva ir adresēta, iestādes nosaka formu un metodes, kas tiek izmantotas direktīvas iekļaušanai valsts tiesību aktos (“transponēšanai”). Parasti tas ir jāizdara divu gadu laikā pēc direktīvas pieņemšanas. Lai direktīva stātos spēkā, valsts pasākumiem ir jāsasniedz direktīvā noteiktie mērķi. Valsts iestādēm par pieņemtajiem pasākumiem ir jāinformē Eiropas Komisija. Direktīvās var noteikt minimālos standartus, bieži vien ņemot vērā faktu, ka atsevišķu dalībvalstu tiesību sistēmās jau ir noteikti augstāki standarti. Šādā gadījumā dalībvalstīm ir tiesības noteikt augstākus standartus par direktīvā noteiktajiem. Citos gadījumos direktīvas nosaka vienotus saskaņošanas ierobežojumus. Tas nozīmē, ka dalībvalstis nedrīkst pieņemt noteikumus, kas ir stingrāki par direktīvā noteiktajiem. Ja dalībvalsts direktīvu nav transponējusi savos tiesību aktos, Komisija var uzsākt pārkāpuma procedūru un ierosināt tiesvedību pret valsti Eiropas Savienības Tiesā.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Regulas ir tiesību akti, kas definēti Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 288. pantā. Tās ir vispārpiemērojamas, uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs. Regula pieder pie ES sekundārajiem tiesību aktiem – tiesību aktu kopuma, kas izriet no ES līgumos (primārajos tiesību aktos) izklāstītajiem principiem un mērķiem. Regula ir adresēta abstraktām personu kategorijām, nevis konkrētām personām. Ar to tā atšķiras no lēmuma, kura definīcija ir dota LESD 288. pantā. Tā uzliek saistības kopumā. Pilnīga atbilstība regulai ir jānodrošina tiem, uz kuru tā attiecas. Tas ir tiesību akts, kas uzliek saistības:
- ES iestādēm;
- ES dalībvalstīm;
- fiziskām personām, uz kurām tā attiecas.
Regula ir tieši piemērojama visās ES dalībvalstīs. Tas nozīmē, ka tā:
- tiek piemērota nekavējoties kā standarts visās ES dalībvalstīs bez nepieciešamības to transponēt valsts tiesību aktos;
- rada tiesības un pienākumus fiziskām personām, un tādēļ tās uz to var tiešā veidā atsaukties valsts tiesās;
- fiziskas personas uz to var atsaukties savās attiecībās ar citām fiziskām personām, ES dalībvalstīm vai ES iestādēm.
Regula ir piemērojama visās ES dalībvalstīs no tās spēkā stāšanās datuma (datuma, kas ir norādīts regulā, vai, ja regulā datums nav norādīts, 20 dienas pēc tās publicēšanas ES Oficiālajā Vēstnesī). Tās tiesiskās sekas ir vienlaicīgi, automātiski un vienādi saistošas visu valstu tiesību aktos.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Zaļās grāmatas ir dokumenti, ko Eiropas Komisija publicē, lai Eiropas mērogā rosinātu diskusijas par noteiktiem tematiem. Tajās attiecīgās puses (iestādes vai indivīdi) tiek aicinātas piedalīties konsultāciju procesā un debatēt, pamatojoties uz ierosinātajiem priekšlikumiem. Darbs pie zaļajām grāmatām var aizsākt tiesību aktu izstrādi, kas pēc tam tiek izklāstīti baltajās grāmatās.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Ieteikumi (recommendations; recommandations) un atzinumi (opinions; avis) nav saistoši. Tie paredzēti vienīgi pamudināšanai vai pārliecināšanai. Tos izmanto kā dalībvalstu vēlamā attīstības virziena norādes un/vai dažos gadījumos – kā ES iestāžu viedokļa atspoguļojumu.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Komisijas paziņojumi (communication from the Commission) parasti tiek sagatavoti, pamatojoties uz baltajām un zaļajām grāmatām. Paziņojums ir pēdējais posms pirms ES tiesību akta projekta sagatavošanas, un tajā parasti tiek iekļautas šā projekta pamatnostādnes.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)
Kopējās nostājas (common positions; positions communes) ir instruments kopējās stratēģijas īstenošanai, kad jāpauž ES attieksme pret konkrētiem ģeogrāfiskiem vai tematiskiem jautājumiem. Šo instrumentu nedrīkst jaukt ar koplēmuma procedūrā pieņemamām Padomes kopējām nostājām.
(Jautājums uzdots ES mājas informācijas centrā)