Divpadsmit mīti par Krievijas karu Ukrainā

Pirms gada Krievija uzsāka neprovocētu agresijas karu pret tās miermīlīgo kaimiņvalsti Ukrainu, parādot pasaulei patieso Kremļa seju un tā imperiālistiskās ambīcijas. Šodien Ukraina turpina cīnīties un turēties pretī un ir apņēmības pilna atspēkot Krievijas agresiju.

Krievija šim karam pret Ukrainu gatavojās, izplatot mītus par Ukrainu. Krietni pirms 2022. gada 24. februārī uzsāktā plaša mēroga iebrukuma Krievijas agresijai augsni gatavoja pastāvīga dezinformācijas plūsma. Kopš kara sākuma sekojam prokremliskajai dezinformācijai un atmaskojam to. Šajā pārskatā kliedējam dažus biežākos mītus par karu, kurus aktīvi izplata Kremli atbalstošā dezinformācijas ekosistēma.

Mīts. Krievijas uzvara karā esot neizbēgama. Vai nu Krievija uzvar, vai arī konflikts novedīšot pie Trešā pasaules kara. Rietumu militārais atbalsts Ukrainai eskalējot situāciju un paildzinot ciešanas. Vienīgais ceļš uz mieru esot Ukrainas demilitarizācija.

Ukrainas ievērojamā izturība, apņēmība un nesalaužamais cīņasspars atkal un atkal rāda, ka Kremlim nav izredžu uzvarēt tā agresijas karā pret Ukrainu. Pasaule no Krievijas ir novērsusies un pieprasa nekavējoties pārtraukt uzbrukumus Ukrainā un bez nosacījumiem atvilkt Krievijas spēkus aiz starptautiski atzītajām Ukrainas robežām. Kopš Krievija uzsāka šo neprovocēto “trīs dienu karu”, Ukraina ir sekmīgi kavējusi iebrucēju virzību uz priekšu, mainījusi kara gaitu un atbrīvojusi ievērojamas teritorijas no Krievijas pagaidu militārās kontroles. Ukrainas spēki arī ir iznīcinājusi lielu skaitu Krievijas militāro līdzekļu.

Ukraina, neatlaidīgi turoties pretī agresijas pārspēkam, ir parādījusi mums, ko nozīmē patiesa izturība. Rietumu militārais atbalsts Ukrainai noder kaujas laukā ik dienu; tas palīdz Ukrainai īstenot savas pašaizsardzības tiesības, kas ir nostiprinātas Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos.

Krievijas pamiera vai miera sarunu ierosinājumi nav patiesi, tie ir tikai publicitātes triki. Ja tos analizē rūpīgāk, atklājas, ka Krievija izvirza imperiālistiskas prasības Ukrainai padoties un atdot vēl vairāk savas teritorijas un suverenitātes.

Īstais ceļš uz mieru ir Krievijas spēku pilnīga atvilkšana no Ukrainas aiz starptautiski atzītajām Ukrainas robežām un pilnīga atteikšanās no Krievijas agresīvās politikas. Krievija, klaji ignorējot starptautiskās tiesības, it īpaši ANO statūtus, sāka neprovocētu karu Eiropā. Mieru nevar panākt, atstājot Ukrainu neapbruņotu cīnīties ar ārkārtīgi militarizēto Krieviju, kura noliedz Ukrainas suverenitāti un neslēpj vispārējus aicinājumus uz genocīdu.

Mīts. Krievija karojot ar Rietumiem. Ukraina esot vien NATO marionete, bet tās teritorija — kaujaslauks. Krievija aizstāvoties pret Ukrainas agresiju.

Krievija 2022. gada 24. februārī uzsāka plaša mēroga iebrukumu Ukrainā, un kopš tā laika Ukraina aizstāvas. Nepatiesie apgalvojumi, ka Ukraina ir agresore, ir tipisks prokremlisks manipulatīvs paņēmiens attēlot Krieviju kā upuri un novērst uzmanību no pašas Krievijas īstenotās agresijas. Kamēr lielākā daļa pasaules skaidri saprot, ka šis naratīvs ir absurds, Krievijā arvien vairāk izolētajā informācijas vidē tas kalpo kā aicinājums mobilizēt sabiedrības atbalstu Kremļa autoritārajai politikai.

Prokremliskais dezinformatīvais nepatiesais naratīvs, ka Ukrainā Krievija cīnās pret Rietumiem, aktīvi izplatījās pēc tam, kad Ukraina uzsāka sekmīgu pretuzbrukumu Krievijas iebrucējiem. Prokremliskajiem speciālistiem īpaši patīk šo naratīvu izvērst, kad Ukraina saņem militāru atbalstu no saviem Rietumu partneriem vai kad Krievija zaudē uz laiku okupētās teritorijas Ukrainā. Nedz ES, nedz Rietumvalstis, nedz arī NATO nav pasludinājušas karu pret Krieviju. ES, ASV un daudzas NATO dalībvalstis sniedz Ukrainai militāru atbalstu, lai palīdzētu tai atvairīt neprovocēto Krievijas agresiju, taču tās nav iesaistītas karadarbībā.

Mīts. Ukraina cenšoties iegūt kodolieročus, tā uzbrūkot civilajai kodolinfrastruktūrai un slēpjot ieročus kodolelektrostacijās. Ukraina mēģinot izgatavot “radioloģisko ieroci”. Krievijai esot leģitīms pamats izmantot taktiskos kodolieročus pret Ukrainu.

Lai arī te būtu daudz, ko analizēt, kopējā taktika ir skaidra. Iebiedēšana ir mēģinājums izmantot sabiedrības racionālo nepatiku pret kodolieročiem, un arvien kareivīgākā kodolretorika, kas vērsta pret Ukrainu, ir viens no pastāvīgajiem motīviem, kas vijas cauri prokremliskajiem stāstījumiem par karu.

Neskatoties uz pastāvīgajām Kremļa izteiktajām apsūdzībām, nav pierādījumu, ka Ukraina ir jebkad strādājusi pie kodolieroču izgatavošanas ar nodomu izmantot tos pret Krieviju vai kādu citu valsti. Patiesībā Ukraina ir no kodolieročiem brīva valsts kopš 1994. gada, kad tā parakstīja Budapeštas memorandu. Pēc tam, kad tā likvidēja no Padomju Savienības mantotos ieročus, Ukraina kļuva par vienu no nedaudzajām valstīm pasaulē, kas atteikušās no kodolarsenāla. Krievija savukārt ir tīšuprāt aizmirsusi par savu apņemšanos, parakstot minēto līgumu, ievērot Ukrainas neatkarību un suverenitāti un Ukrainas robežas.

Kremlis čakli izvērš naratīvus par kodolieročiem arī tāpēc, lai noveltu vainu no sevis, izteiktu vāji slēptus draudus vai nodarbotos ar kodolšantāžu savas piekoptās agresijas atbalstam. Stūrī iedzītā un apdraudētā (un ar kodolieročiem apbruņotā, kā vienmēr uzsver Kremli atbalstošie demagogi) dzīvnieka tēls Kremlim nāk par labu.

Apsūdzības par to, ka Ukraina cenšas izgatavot “radioloģisko ieroci”, Krievija izmanto kā aizbildinājumu eskalācijai. Ukraina uzaicināja Starptautisko Atomenerģijas aģentūru (IAEA) pārbaudīt tos objektus, kuros, pēc Krievijas teiktā, notiekot “radioloģiskā ieroča” izstrāde. IAEA neatrada nekādus pierādījumus, ka Ukraina izstrādātu kodolmateriālus ar mērķi tos vērst pret Krieviju.

Tikpat nepamatoti ir apgalvojumi, ka Ukraina ar nolūku bojā savu civilo kodolinfrastruktūru. Patiesībā Ukraina un ASV ir vairākkārt centušās mazināt spriedzi Zaporižjas atomelektrostacijā. Krievija šajā objektā ir vairākkārt rīkojusies nesapratīgi. Tā izvietoja militāro aprīkojumu un karaspēku atomelektrostacijā, izmantoja tās apkārtni kā bāzi raķešu uzbrukumiem, faktiski pārņemot kontroli pār šo objektu, un vairākkārt pārtrauca atomelektrostacijas savienojumu ar galveno elektroapgādes līniju. IAEA nav apstiprinājusi, ka Ukraina būtu šo objektu bombardējusi vai veikusi uzbrukumu tam, ne pirms, ne pēc Kremļa izteiktajām apsūdzībām par šādām darbībām.

Mīts. Visa Eiropa esot atbalstījusi nacistiskās Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā gluži tāpat, kā tagad Eiropa atbalstot nacistisko Ukrainu. Krievija Ukrainā turpinot Lielo Tēvijas karu, lai atbrīvotu pasauli no nacistiem.

Gadiem ilgi sekojam līdzi tam, kā Kremlis izmanto naratīvu par nacisma rēgu. Kremlis pastāvīgi visā kara gaitā lieto šo ērto dezinformatīvo tēlu, lai dehumanizētu un noķengātu ukraiņus. Putina veidotais Krievijas kā nacisma mūsdienu iegrožotāja tēls ir tipisks projicēšanas piemērs — veids, kādā Kremlis noveļ vainu no sevis par paša destruktīvo rīcību.

Apsūdzības, ka visa Eiropa atbalstīja nacistiskās Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā, ir vairāk nekā dīvainas. Tās apgriež vēstures faktus otrādi. 1942. gadā antihitleriskajā koalīcijā bija 26 valstis un papildus tām arī okupēto Eiropas valstu trimdā esošās valdības. Piesaukt Krievijas cīņu pret nacismu, lai raisītu psiholoģisku vai emocionālu reakciju, ir ne tikai manipulatīvi, bet arī absolūti komiski, it īpaši ņemot vērā Kremļa noslieces uz klaji antisemītisku retoriku.

Mīts. Ukraina esot mākslīgs veidojums, nevis suverēna valsts. Ukrainas zemes vēsturiski esot Krievijas zemes. Šo zemju iedzīvotāji esot pauduši savu brīvo politisko gribu atgriezties Krievijā, un Krievijas patriotiskais pienākums esot viņus atbrīvot un aizsargāt.

Ukraina ir suverēna valsts ar savu identitāti un senu vēsturi. Ukrainas valstiskuma un suverenitātes noliegšana ir vēl viens bieži lietots dezinformatīvs stāstījums, ko prokremliskie speciālisti maļ jau gadiem. Kad Krievija mēģināja attaisnot teritoriju nelikumīgo sagrābšanu, iestudējot viltus referendumus uz laiku okupētajās Ukrainas teritorijās, nebija nekāds pārsteigums, ka prokremliskās dezinformācijas ekosistēma atkal sasparojās apstrīdēt Ukrainas suverenitāti.

Prokremliskie speciālisti bieži izmanto vēstures revizionismu kā manipulāciju, lai virzītu publisko diskursu uz Kremļa pašreizējās politikas atbalstīšanu, tostarp okupēto Ukrainas teritoriju nelikumīgas aneksijas atbalstīšanu. Arī Putina apsēstība ar vēstures pārrakstīšanu ir tikpat labi dokumentēta.

Viltus referendumiem nebija nekāda sakara ar brīvību un demokrātiju. Balsotājus piespieda balsot bruņoti kareivji, kas vāca balsis cilvēku dzīvesvietās, un tas ir tiešā pretrunā ar Ukrainas konstitūciju. Viss šis process ir starptautisko tiesību pārkāpums, un to nosodīja ANO rezolūcijās par aneksiju. Lēmums par aneksiju raksturo Krievijas karadarbības imperiālistisko būtību.

Mīts. Krievija Ukrainā cīnoties pret Rietumu imperiālismu un neokoloniālismu, lai veidotu multipolāru pasaules kārtību, kurā nenotiekot iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās.

Kremļa režīms jau sen ir centies publiski izskatīties antiimperiālistisks un antikoloniālistisks. Tomēr Krievijas brutālais agresijas karš pret Ukrainu ir parādījis Krievijas imperiālistiskās un koloniālistiskās ambīcijas, kas vērstas pret tās kaimiņiem Eiropā, Kaukāzā un Āzijā.

Uzsākot karu Ukrainas austrumos 2014. gadā, nelikumīgi anektējot Krimu tajā pašā gadā un sākot plaša mēroga iebrukumu 2022. gadā, Krievija ir rupji pārkāpusi starptautiskās tiesības un ANO statūtus, apdraudot mieru pasaulē, globālo drošību un stabilitāti.

2022. gada 2. martā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pārliecinošā vairākumā pieņēma rezolūciju, nosodot Krievijas brutālo iebrukumu Ukrainā un pieprasot, lai Krievija nekavējoties atvelk savus bruņotos spēkus un ievēro starptautiskās tiesības.

2022. gada oktobrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas vairākums nobalsoja, par to, ka nosoda Krievijas mēģinājumus anketēt četrus uz laiku okupētos Ukrainas reģionus pēc viltus referendumiem.

Globālais nosodījums Krievijas militārajai agresijai pret miermīlīgo kaimiņvalsti parāda, ka Krievija ir vientuļa un izolēta.

Mīts. Ukraina gadiem īstenojot genocīdu Donbasā, un Krievijai esot bijis jāiejaucas, lai aizsargātu cilvēkus. Ukraina arī veicot viltus manevru operācijas un iestudējot nežēlīgus noziegumus, lai apsūdzētu Krieviju kara noziegumos.

Apsūdzības Ukrainai kara noziegumu izdarīšanā un genocīdā ir laikam viszemiskākie prokremliskās dezinformācijas meli. Genocīds ir ar nodomu veikta sistemātiska kādas cilvēku grupas iznīcināšana tās etniskās izcelsmes, valstspiederības, reliģijas vai rases dēļ. Ukrainai nekādu tādu plānu nav bijis, un nav arī bijis nekādu pierādījumu, kas pamatotu Krievijas apgalvojumus.

Viens no spilgtākajiem piemēriem, kad Krievija piedēvē savus noziegumus Ukrainai, ir saistībā ar Krievijas karavīru nežēlīgajiem noziegumiem Bučā. Apsūdzības, ka Ukraina veica viltus manevrus, lai vainotu Krieviju, ir vienlīdz nekaunīgas un nepatiesas. Turpretī Krievijas veiktie kara noziegumi jau ir izmeklēti Bučā, Irpiņā, Mariupolē un daudzās citās vietās.

Turklāt ir labi dokumentēti Krievijas ar nodomu veiktie uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai, tostarp skolām, slimnīcām un dzīvojamiem rajoniem, piemēram, Čerņihivā, Mariupolē, Harkivā un citur. Saskaņā ar ANO Kopīgā cilvēktiesību biroja pausto tos varētu kvalificēt kā kara noziegumus.

Mīts. Krievija Ukrainā īstenojot svēto karu pret bezdievīgiem sātanistiem, lai aizsargātu kristietību un tradicionālās vērtības.

Lai arī tā šādai apsūdzībai ir grūti noticēt, Krievija bieži ir pieminējusi svēto cīņu pret pašu sātanu, lai attaisnotu savu karu pret Ukrainu. Kara pirmajās nedēļās un mēnešos Kremlis, lai izskaidrotu Krievijas panākumu trūkumu, izmantoja apgalvojumus, ka Ukraina ir atvērusi nešķīstās elles vārtus.

Prokremliskie speciālisti, it īpaši Vladimirs Solovjovs, šo dezinformatīvo naratīvu izvērš kopā ar nepamatotām apsūdzībām, ka Ukraina it kā mēģina iznīcināt pareizticīgo baznīcu. Šī manipulācijas taktika pieņēmās spēkā 2019. gadā, kad Ukrainas pareizticīgajai baznīcai tika piešķirts neatkarīgas baznīcas statuss, un arī 2022. gada novembrī, kad Ukrainas valdība paziņoja, ka tā izstrādās likumu, kas aizliedz ar Krieviju saistītas baznīcas.

Ukrainas un tās atbalstītāju Rietumvalstu dēmonizācija, iztēlojot tās par bezdievīgiem pagāniem, saskan ar prokremlisko dezinformāciju, ka Rietumi vēlas iznīcināt tradicionālās vērtības. Tas viss kopā Krieviju iztēlo par šo vērtību sargātāju. Šis dezinformatīvais naratīvs par apdraudēto vērtību sargāšanu ir homofobijas piesātināts un bieži ir uz robežas ar atklātu naida runu.

Mīts. ASV esot finansējušas, izstrādājušas un īstenojušas slepenas bioloģisko ieroču izstrādes programmas laboratorijās Ukrainā, tajās tiekot izmēģināti bioloģiskie ieroči uz vietējiem iedzīvotājiem un Ukraina tiekot apbruņota ar bioloģiskajiem ieročiem uzbrukumam pret Krieviju.

Safabricētie stāsti par slepenām ASV bioloģiskajām laboratorijām ir tipiska konspirācijas teorija, kurai ir iebiedēšanas taktikas pazīmes un kuru Kremlis bieži izvērš, lai novērstu uzmanību un maldinātu. Sākotnēji to izmantoja, lai liktu šķēršļus ASV un Ukrainas partnerībai bioloģisko apdraudējumu mazināšanai, bet vēlāk prokremliskās dezinformācijas ekosistēma lika lietā vecu dezinformācijas kampaņu, lai attaisnotu Krievijas neprovocēto iebrukumu Ukrainā.

Prokremliskā dezinformācija sapludina robežas starp bioloģiskajiem ieročiem un bioloģiskajiem pētījumiem, sējot bailes un diskreditējot Ukrainu. Autoritatīvi avoti, to vidū Izumi Nakamitsu, ANO augstā pārstāve atbruņošanās jautājumos, ir vairākkārt atspēkojuši apgalvojumus, ka Ukrainā militāriem nolūkiem tiek izmantotas ASV finansētas bioloģiskās laboratorijas.

Mīts. ES nevarot iztikt bez Krievijas energoresursiem. ASV esot piespiedusi Eiropas Savienību īstenot politiku, kas izraisījusi globālu enerģētisko krīzi, jo no krīzes labumu gūstot ASV enerģētikas uzņēmumi.

Enerģētikas izmantošana par ieroci starptautisko attiecību kontekstā ir Kremļa izsenis piekopta tradīcija, un dezinformācijas izvēršana ir šīs taktikas neatņemama daļa. Vienīgi šoreiz Krievijas pārdrošais gājiens, mēģinot iebiedēt Eiropas Savienību ar gāzes plūsmas apturēšanu, lieliski atspēlējās pret Kremli pašu. Kad Krievija pieprasīja, lai Eiropa izvēlas starp atbalstu Ukrainai un Krievijas enerģiju, Eiropas atbilde bija nepārprotama — atbalsts Ukrainai!

ES un tās dalībvalstis ātri īstenoja vairākus pretpasākumus enerģētiskās drošības palielināšanai, piemēram, plānu RePowerEU un plānu “Taupīsim gāzi, lai ziemā nepietrūkst”, kurš paredz brīvprātīgu dabasgāzes patēriņa samazināšanu par 15 %. ES apakšzemes gāzes rezerves tika piepildītas līdz vairāk nekā 95 % no kapacitātes, un tas ir krietni vairāk nekā 80 %, kas bija paredzēti līdz 2022. gada 1. novembra termiņam. Eiropa bija gatava šai ziemai un spēja turēties pretī Krievijas enerģētiskajai šantāžai.

Prokremliskā dezinformācija arī cenšas graut transatlantisko vienotību, radot nepatiesu iespaidu, ka Eiropas Savienība ir zaudējusi suverenitāti. Proti, viltus ziņu kanāli apgalvoja, ka ASV ir pakļāvušas Eiropas Savienību un gūst labumu no globālā enerģijas tirgus satricinājuma. Tomēr enerģijas avotu dažādošana ir ES enerģētikas politikas stūrakmens. Tā palīdz stiprināt Eiropas enerģētisko drošību, novērst monopolizāciju un pastiprināt konkurenci enerģijas tirgū.

Mīts. Eiropas Savienība esot izraisījusi globālu pārtikas trūkumu, aizliedzot Krievijas lauksaimniecības produktus un mēslošanas līdzekļus. Krievija nekādā veidā neesot atbildīga par globālo pārtikas krīzi. Eiropas Savienība esot sagrābusi visu Ukrainas labību, atstājot citas valstis badā.

Iebrūkot Ukrainā, Krievija faktiski liedza Ukrainas produktiem nonākt pasaules tirgū un saasināja inflāciju pasaulē. Krievijas rīcība izraisa enerģijas un mēslojuma cenu kāpumu visā pasaulē, it īpaši ietekmējot Āfriku un mazāk aizsargātās valstis, bet arī arvien vairāk ietekmējot citus reģionus un valstis. 

 

Konflikti, klimata pārmaiņas un Covid-19 ilgstošās sekas postoši ietekmē pārtikas sistēmas un cilvēkus, kas uz tām paļaujas. Krievijas neprovocētā agresija pret Ukrainu tomēr ir ievērojami pastiprinājusi šos pārbaudījumus un problēmas.

 

Apšaudot Ukrainas enerģētikas, ūdensapgades un transporta infrastruktūru, dedzinot ražu un nozogot Ukrainas graudus, iznīcinot Ukrainas lauksaimniecības aprīkojumu, degvielas krājumus un mīnējot lauksaimniecības zemi, Krievija ir uz ilgu laiku iedragājusi pārtikas ražošanu Ukrainā un Ukrainas eksportspēju.

 

Papildus tam Krievija turpina piemērot eksporta nodokļus un kvotas gan mēslošanas līdzekļiem, gan graudiem, piemēram, kviešiem, kviešu un rudzu maisījumam, rudziem, miežiem un kukurūzai.

 

ES sankcijas pilnīgi noteikti neattiecas uz pārtiku un mēslošanas līdzekļiem; nav sankciju Krievijas pārtikas eksportam pasaules tirgū. Ikviens var rīkoties ar pārtiku un mēslojumu, kas nāk no Krievijas, to pirkt, pārvadāt un nodrošināt. Pretēji tam, ko apgalvo Krievijas dezinformācija, neviena ES dalībvalsts nebloķē Krievijas mēslošanas līdzekļu ziedojumus valstīm, kurām tie nepieciešami.

 

Saskaņā ar ANO teikto lielākā daļa pārtikas eksporta, ko veicina ar Melnās jūras graudu iniciatīvu, nonāk valstīs ārpus ES. Tikai 34 % no tā nonāca Eiropas Savienībā. 64 % kviešu nonāca jaunattīstības valstīs.

 

Eiropas Savienība kopā ar starptautiskajiem partneriem ir globālo centienu priekšgalā, risinot pārtikas nodrošinātības problēmas. Kopš solidaritātes joslu ieviešanas un Melnās jūras graudu iniciatīvas pārtikas cenas ir pastāvīgi samazinājušās, atgriežoties pirmskara līmenī.

 

Mīts. Rietumu sankcijas pret Krieviju esot nelikumīgas un kaitējot visai pasaulei. Tās destabilizējot pasaules ekonomiku un palielinot dzīves dārdzību parastajiem cilvēkiem visā pasaulē. Sankcijas neietekmējot Krievijas ekonomiku, un Krievija esot pierādījusi, ka sankcijas nedarbojoties.

Prokremliskā dezinformācija par ES un Rietumvalstu sankcijām ir pretrunu piemērs. Sankcijas esot nelikumīgs piespiešanas veids, bet tās arī vispār neietekmējot Krieviju. Dezinformatīvais naratīvs notušē Krievijas vietējai auditorijai sankciju ietekmi un rada nepatiesu iespaidu, ka Rietumi sagrūst. Starptautiskā līmenī Kremlis grib sēt nepamatotas bažas, ka Rietumu sankcijām pret Krieviju ir negatīvas sekas pasaulē.

Visas ES sankcijas pilnībā atbilst saistībām, ko paredz starptautiskās tiesības. Sankcijas mazina Krievijas iespējas finansēt karu un iegūt svarīgas detaļas tās militārrūpnieciskajam kompleksam. Sankciju ietekme ir jūtama visos galvenajos Krievijas ekonomikas sektoros. 2022. gadā Krievijas budžeta deficīts ir palielinājies 14 reižu. Ekonomika 2022. gadā saruka par līdz pat 5 %. Sankcijas darbojas.

Starptautiskais lēmums noteikt griestus naftas cenām ir centiens iegrožot cenu kāpumus, ko izraisa neparastie tirgus apstākļi. Tādējādi tiks pamatīgi samazināti ieņēmumi, ko Krievija kopš tās iebrukuma Ukrainā gūst no naftas tirdzniecības. Naftas cenu griesti arī stabilizēs enerģijas cenas pasaulē, vienlaikus mazinot negatīvās sekas uz enerģijas piegādi trešām valstīm.

ES sankcijām ir svarīgi izņēmumi. Tās noteikti neattiecas uz pārtiku un mēslošanas līdzekļiem. Kaut arī Eiropas gaisa telpa ir slēgta Krievijas gaisa kuģiem, ES dalībvalstis var atļaut Krievijas gaisa kuģiem pārlidot savu gaisa telpu, ja tas ir nepieciešams humanitāriem mērķiem.