Nauda Latvijā un Eiropā pagātnē, mūsdienās un nākotnē

"Autentisks ir tikai runātais teksts"

Jūsu ekselence Valsts prezidenta kungs!

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godātais Ministru Prezidenta kungs!

Dāmas un kungi!

Vispirms gribētu pateikt paldies ļoti cienījamai Veltai Čebotarenokas kundzei un konferences organizētājiem par ielūgumu piedalīties šajā konferencē.

Šajā laikā mēs ik gadu atceramies vēsturisko Baltijas ceļu, kas pasaulei skaidri demonstrēja triju Baltijas valstu ciešo apņemšanos atgūt neatkarību. Šogad mēs sanākam laikā, kad Krievijas iebrukums Ukrainā ir kā atgādinājums, ka demokrātija un neatkarība nav pašsaprotamas, kā tās ir jāattīsta un jāstiprina ikdienā, un jābūt gataviem aizstāvēt kritiskā brīdī.

Protams, tagad ir ļoti svarīgi sniegt visu nepieciešamo atbalstu Ukrainai un izdarīt maksimālu spiedienu uz agresorvalsti Krieviju.

Ir nepieciešama visas demokrātiskās pasaules solidaritāte un vienotība.

Uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropas Savienība un mūsu partneri vērsa sankcijas pret agresorvalsti, starp kurām vienas no pirmajām bija saistītas tieši ar Krievijas izslēgšanu no starptautiskās finanšu aprites.

Līdztekus personālajām sankcijām pret Krievijas amatpersonām un ierobežojumiem dažādās ekonomikas jomās, daudzas Krievijas un Baltkrievijas bankas tika atslēgtas no SWIFT sistēmas, tika iesaldēti Krievijas Centrālās Bankas aktīvi. Eiropas Savienība vienlaikus aizliedza eiro banknošu pārdošanu un piegādi uz Krieviju.

Tagad pievērsīšos šodienas konferences tēmai – nauda Latvijā un Eiropā pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Vēsturisks atskats

Latvijas teritorijā nauda gadsimtiem ilgi, it īpaši vēstures agrīnajā periodā, ir bijusi saistīta ar tirdzniecību un lielajiem tirdzniecības ceļiem. Kā nozīmīgākos var minēt dzintara ceļu, ceļu no varjagiem uz grieķiem, kā būtiska tirdzniecības maģistrāle kalpoja Daugava. Izveidojoties pirmajiem tirdzniecības blokiem, arī astoņas pilsētas pašreizējā Latvijas teritorijā iekļāvās Hanzas savienībā, un attiecīgi – tā laika globālajā tirdzniecības sistēmā. Vēlākos vēstures periodos, naudas aprite Latvijā bija saistīta ar tā laika lielvaru - vācu, poļu, zviedru un krievu - politisko un ekonomisko virskundzību.

Latvijas Republika 1918 - 1940

Līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanu sākās arī jauns posms Latvijas naudas vēsturē. Latvijas nacionālās valūtas ieviešana bija svarīga ne tikai no finanšu un ekonomiskā viedokļa, tā bija arī viens no svarīgākajiem valstiskuma atribūtiem. 1919.gada sākumā tika pieņemts lēmums par Latvijas valsts kases zīmju emisiju un pirmās Latvijas rubļu naudaszīmes tika laistas apgrozībā 1919.gada aprīlī.

Tomēr, Latvijas valsts pirmsākumos, līdzīgi, kā dažādi bruņotie formējumi mūsu valsts teritorijā, apritē bija arī daudzas valūtas - cara rubļi, vācu markas, ostmarkas, ostrubļi.

Savu naudu izlaida arī Rīgas un Cēsu strādnieku deputātu padomes, Rietumu brīvprātīgā armija jeb bermontieši, vairākas pilsētas emitēja savas parādzīmes. Lai darītu galu šim juceklim, 1920.gada martā Latvijas rublis tika noteikts kā vienīgais likumīgais maksājumu līdzeklis Latvijā. Tas lika pamatu Latvijas finanšu sistēmai, tomēr pēckara ekonomikas apstākļos inflācijas spiediens turpināja pieaugt un Latvijas rublis zaudēja savu vērtību.

Situācija stabilizējās ar Latvijas lata ieviešanu 1922.gada augustā, Latvijas Bankas dibināšanu un lata piesaisti zelta standartam. Tātad, šogad svinam lata simtgadi. Latvijas tautsaimniecība sekmīgi attīstījās un situācija ar lata piesaisti zelta standartam palika stabila līdz 1930.gadu sākumam, kad valsti piemeklēja globālā ekonomiskā krīze.

Sākoties ekonomiskajai krīzei, Latvijas valdība veica virkni pasākumu nacionālās valūtas stiprināšanai, maksimāli cenšoties atbalstīt eksportu, ierobežot importu un attīstīt importa aizvietošanu. 1931.gadā Latvijas valdība atradās grūtas izvēles priekša - devalvēt latu un atteikties no zelta standarta, kā to izdarīja virkne citu valstu, ieskaitot Lielbritāniju, vai ieviest kontroli pār valūtas operācijām. Rezultātā tika pieņemts lēmums uzturēt lata stabilitāti, šim nolūkam izmantojot ekonomikas izaugsmes gados uzkrāto Rezerves fondu.

1933.-1934.gados Latvijas tautsaimniecība pakāpeniski atguvās no globālās ekonomiskās krīzes. Tomēr 1936.gadā pēc Francijas franka devalvācijas, arī Latvijai nācās pārskatīt savu monetāro politiku. Tika īstenota lata devalvācija, ar sekojošu lata kursa piesaisti angļu mārciņai. 1939.gadā, līdz ar otrā pasaules kara sākumu, sākās arī nopietnas ekonomiskās grūtības un starptautiskās tirdzniecības pārrāvumi, kas negatīvi ietekmēja Latviju kā uz eksportu orientētu valsti. Rezultātā, 1939.gada septembrī Latvija atteicās no lata piesaistes angļu mārciņai, ļaujot Latvijas Bankai brīvāk noteikt valūtas kursu.

Padomju okupācija 1940-1990

Kad 1940.gada jūnijā Sarkanā armija okupēja Latviju, sākotnēji jaunieceltā valdība paziņoja, ka lata līdzšinējā stabilitāte tiks uzturēta arī turpmāk un tas paliek spēkā kā maksāšanas līdzeklis Latvijas teritorijā.

Tomēr praksē lats tika strauji devalvēts un cenas paaugstinātas. 1940. gada novembrī kā paralēla valūta tika noteikts arī PSRS rublis, pēc kursa 1 lats = 1 rublis. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, 1941. gada martā lats tika anulēts un PSRS rublis palika par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī.

Pēc vācu okupācijas Latvijas teritorijā apgrozībā tika laistas reihsmarkas, un PSRS rubļa vērtību attiecībā pret reihsmarku noteica 10:1. Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu vērtība turpināja strauji samazināties. Pārtikas un preču uzkrājumi strauji saruka, un īsā laikā racionēšana skāra visas svarīgākās preces. Iniciatīvu atjaunot latu emisiju vācu okupācijas iestādes neatbalstīja.

Pēc atkārtotās Padomju okupācijas Latvijā apgrozībā atkal atgriezās padomju rublis.

Neatkarības atjaunošana

Jauns posms Latvijas naudas vēsturē sākās līdz ar neatkarības atjaunošanu. Viena no svarīgākajām reformām uzreiz pēc neatkarības atgūšanas bija naudas reforma. Tās galvenie mērķi – atjaunot Latvijas finanšu sistēmu un atgriezties pasaules ekonomikā, vienlaikus neatgriezeniski izraujoties no sagruvušās padomju ekonomikas “apskāvieniem”.

Par naudas reformu pēc neatkarības atjaunošanas šodien daudz detalizētāk stāstīs tā laika atjaunotās Latvijas Bankas prezidents Einārs Repšes kungs. Tomēr pāris vārdos gribētu atskatīties uz šo, bez šaubām, svarīgo periodu.

1992. gada maijā, ņemot vērā milzīgo inflāciju Krievijā un padomju rubļu skaidrās naudas trūkumu, paralēli padomju rubļiem apgrozībā tika laisti Latvijas rubļi, pēc kursa 1:1. 1992.gada jūlijā Latvijas rublis tika noteikts par vienīgo oficiālo maksājumu līdzekli Latvijā. Pēc gandrīz gadu ilga pārejas perioda 1993. gada martā apgrozībā tika laists Latvijas lats.

Vairāk nekā 20 gadu garumā, kamēr Latvijā pastāvēja lats, Latvijas Banka konsekventi sargāja lata stabilitāti. Lata stabilitāte bija viens no Latvijas ekonomikas ilgtspējīgas izaugsmes pamatiem.

Pievienošanās eirozonai

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija nosprauda stratēģiskos mērķus pievienoties Eiropas Savienībai (ES) un NATO. 2004.gadā šie mērķi tika sasniegti - 29.martā Latvija pievienojās NATO, bet 1.maijā kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti.

Latvijas iestāšanās ES potenciāli paredzēja arī pievienošanos Ekonomikas un monetārajai savienībai un eiro ieviešanu. Paredzot drīzu pievienošanos eirozonai, 2005.gadā Latvija pievienojās Valūtas kursa mehānismam II (VKM II), mainot lata piesaisti no SDR valūtu groza uz eiro un fiksējot lata kursu: 1 eiro = 0,702804 lati. Tomēr ekonomikas nelīdzsvarotība un tai sekojošā ekonomiskā un finanšu krīze pievienošanos eirozonai atvirzīja nenoteiktā nākotnē. Jau drīz pēc Latvijas iestāšanās ES kļuva skaidrs, ka sākotnējo mērķi pievienoties eirozonai ar 2008.gadu neizdosies īstenot ekonomikas pārkaršanas un augstās inflācijas dēļ. Eiro ieviešana tika atlikta uz 2011.gadu, bet arī šis mērķis drīz tika atmests krīzes dēļ.

Pievienošanās eirozonai kļuva par daļu no krīzes pārvarēšanas stratēģijas laikā, kad vadīju Latvijas valdību.

Jebkurā gadījumā, starptautiskā aizdevuma programmas nospraustie mērķi lielā mērā atbilda arī eirozonas konverģences jeb Māstrihtas kritēriju mērķiem. Latvijas apņemšanās pievienoties eirozonai 2014.gadā pirmo reizi oficiāli tika minēta 2009.gada jūlijā parakstītajā Nodomu vēstulē SVF, kā daļa no krīzes pārvarēšanas stratēģijas. Latvijas virzību uz eiro aktīvi atbalstīja arī sociālie partneri – Latvijas darba devēju konfederācija un Latvijas brīvo arodbiedrību asociācija. 2010.gada janvārī Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē tika nolemts „atbalstīt 2014.gada 1.janvāra kā mērķa datuma noteikšanu eiro ieviešanai Latvijā”. 2010.gada martā jaunā redakcijā tika apstiprināts „Latvijas Nacionālais eiro ieviešanas plāns”, paredzot 2014.gada 1.janvāri kā eiro ieviešanas mērķa datumu.

Eiro ieviešanas ekonomiskais un politiskais konteksts

Pakāpeniski pārvarot finanšu un ekonomisko krīzi, un atjaunojot makroekonomisko un fiskālo stabilitāti, 2011.gadā kļuva aizvien skaidrāks, ka Latvijai ir reāla iespēja 2012.gadā ilgtspējīgi izpildīt Māstrihtas kritērijus un, attiecīgi, 2014.gadā pievienoties eirozonai. Tomēr tajā laikā eirozonā jau plosījās krīze un virkne eirozonas valstu saskārās ar nopietnām problēmām. Grieķija, Īrija un Portugāle, nedaudz vēlāk arī Kipra bija spiestas vērsties pēc starptautiskā aizdevuma programmām, smaga situācija bija arī Spānijā un Itālijā. Līdz ar to bija daudz jautājumu vai ir lietderīgi pievienoties eirozonai šādā sarežģītā situācijā, izskanēja pat viedokļi par "pēdējo biļeti uz Titāniku" u.t.t.

Tomēr eiro ieviešana bija loģisks solis Latvijas makroekonomiskās politikas ietvaros, nedaudz vēlāk detalizētāk pieskaršos šim jautājumam.

2013. gada janvārī Saeima pieņēma Eiro ieviešanas kārtības likumu. Likuma mērķis bija nodrošināt efektīvu un caurskatāmu eiro ieviešanu Latvijā. Likumā tika regulēti ar eiro ieviešanu saistītie vispārīgie jautājumi, skaidras un bezskaidras naudas nomaiņas jautājumi, cenu paralēlā atspoguļošana, grāmatvedības uzskaites pielāgošana eiro ieviešanai, finanšu sektora sagatavošanās darbi un normatīvās bāzes sakārtošana saistībā ar eiro ieviešanu.

Atbilstoši valdības vērtējumam, Latvija 2012.gadā bija izpildījusi visus Māstrihtas kritērijus. Attiecīgi, 2013.gada martā valdība vērsās Eiropas Komisijā un Eiropas Centrālajā Bankā ar lūgumu sagatavot ārpuskārtas konverģences ziņojumu, lai izvērtētu Latvijas gatavību dalībai eirozonā.

2013.gada aprīlī tika apstiprināts atjaunināts Latvijas Nacionālais eiro ieviešanas plāns, balstoties uz kuru notika praktiskais darbs pie eiro ieviešanas. Pāreju no eiro tika paredzēts veikt tā, lai valūtas maiņas dēļ iespējami maz tiktu traucēta iedzīvotāju un uzņēmumu ikdiena.

Veiksmīgai pārejai uz eiro tika pieņemts arī pasākumu plāns sabiedrības informēšanai. Valsts iedzīvotājiem tika nodrošināta daudzpusīga informācija par praktiskiem eiro ieviešanas jautājumiem.

2013.gada jūnijā Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās Bankas sagatavotais Konverģences ziņojums apliecināja Latvijas gatavību ieviest eiro un atbilstību visiem Māstrihtas kritērijiem. 2013.gada jūlijā ES Ekonomisko un finanšu jautājumu padomē (ECOFIN) tika pieņemts gala lēmums par Latvijas uzņemšanu eirozonā no 2014.gada 1.janvāra, fiksējot maiņas kursu 1 EUR = 0,702804 LVL. Lata maiņas kurss tika noteikts precīzi tāds pats, ar kādu Latvija 2005.gadā pievienojās VKM II.

Praktiskā pāreja uz eiro notika sekmīgi un bez būtiskām problēmām. Gan valsts, gan privātais sektors bija labi veikuši sagatavošanās darbus, arī sabiedrības izpratne par jauno valūtu un praktiskajiem jautājumiem bija labā līmenī.

Kā jau minēju, eiro ieviešana bija loģisks solis Latvijas makroekonomiskās politikas ietvaros. Jau pirms eiro ieviešanas vairāk nekā 80% kredītu bija izsniegti eiro, vairāk nekā 40% noguldījumu bija eiro. Arī nekustamā īpašuma un citu vērtīgu aktīvu cenas lielākoties tika izteiktas eiro. Vairāk nekā 60% eksporta bija uz ES valstīm, kur norēķini notiek galvenokārt eiro. Turklāt, fiksēta valūtas kursa apstākļos, Latvija faktiski tāpat "importēja" eirozonas monetāro politiku.

Eiro ieviešana sekmēja ekonomikas izaugsmi: zemākas procentu likmes, labākas iespējas investīciju piesaistei un eksporta kāpumam, valūtas konvertācijas izmaksu samazināšanās, lielāka noturība pret ekonomiskiem satricinājumiem.

Eiro ieviešana kalpoja arī kā pozitīvs signāls par finanšu un ekonomisko stabilitāti Latvijā, turklāt pilnībā izzuda valūtas kursa jeb lata devalvācijas risks. Samazinājās arī valsts kredītrisks un aizņemšanās izmaksas. Atbilstoši Latvijas Bankas informācijai pāreja uz eiro valstīm vidēji ir devusi 1,5 procentpunktu ietaupījumu uz aizņemšanās izmaksām. No zemākām procentu likmēm ieguvēji bija arī uzņēmumi un mājsaimniecības.

Izzūdot devalvācijas riskam un krītoties procentu likmēm, Latvija vairoja savu pievilcību investoru acīs ‒ stabila un prognozējama makroekonomiskā vide ir viens no būtiskākajiem priekšnoteikumiem ilgtermiņa investīciju veikšanai. Investīcijas savukārt rada jaunas darba vietas un veicina straujāku ekonomikas izaugsmi. Izzūdot konvertācijas izmaksām un darījumu veikšanai kļūstot vieglākai, pieaug arī ārējās tirdzniecības apjomi.

Viens no galvenajiem jautājumiem, kas satrauca iedzīvotājus, bija iespējamais straujais cenu pieaugums pēc eiro ieviešanas. Lai mazinātu šīs bažas, jau savlaicīgi tika uzsākts cenu monitorings, kā arī kampaņa "Godīgs eiro ieviesējs", kurā uzņēmēji apņēmās neizmantot eiro ieviešanu nepamatotai cenu celšanai. Vienlaikus atbildīgie dienesti sekoja, lai cenu paralēlā atspoguļošana latos un eiro notiktu strikti pēc oficiālā kursa. Igaunijā, Slovākijā un Maltā, t.i., valstīs, kas ieviesa eiro pirms Latvijas, tieši valūtas maiņas dēļ cenas cēlās par 0,2%‒0,3%. Tas ir nenozīmīgs apjoms, kuru ar uzviju kompensē citi ekonomiskie ieguvumi. Arī Latvijas gadījumā eiro ieviešana neatstāja būtisku iespaidu uz inflāciju, un 2014.gadā tā bija zem 1% ‒ ievērojami zemāk par ECB noteikto inflācijas mērķi.

Pārliecinošs sabiedrības vairākums ir pieņēmis eiro un novērtē tā sniegtās priekšrocības. To skaidri parāda arī „Eurobarometer” veiktās aptaujas. 2012.gada nogalē tikai 35% Latvijas iedzīvotāju eiro vērtēja pozitīvi, bet 2013.gada nogalē pēc valdības veiktās informācijas kampaņas eiro pozitīvi vērtēja jau vairāk nekā puse iedzīvotāju – 53%. Savukārt 2016.gadāeiro pozitīvi vērtēja jau 78% iedzīvotāju.^[1] Arī pēdējie Eirobarometra dati rāda, ka atbalsts eiro gadu gaitā ir audzis un šobrīd 81% Latvijas iedzīvotāju atbalsta eiro.

Eiro nākotne

Latvijas finanšu sistēmas nākotne ir cieši saistīta ar eiro nākotni, tāpēc svarīgi ieskatīties, kādu tad redzam eiro nākotni.

Kopš eiro ieviešanas 1999.gadā, tā ir kļuvusi par pasaules otru lielāko valūtu. Šobrīd to lieto ne tikai 19 eirozonas valstis un to 340 miljoni iedzīvotāju. 60 valstis un teritorijas ar 175 miljoniem iedzīvotāju ārpus Eiropas Savienības tieši vai netieši savas valūtas ir piesaistījušas eiro. Jau nākošgad eirozonai pievienosies 20. dalībvalsts – Horvātija. Nopietni pie eiro ieviešanas strādā arī Bulgārija.

Eiro loma aug arī starptautiskajā tirdzniecībā. Šobrīd norēķinu apjoms eiro ir gandrīz sasniedzis ASV dolāru apjomu - pie 40% no kopējā apjoma. Tas skaidri norāda, ka jau šobrīd eiro ir kļuvis par nozīmīgu alternatīvu ASV dolāram.

Tomēr savas pastāvēšanas laikā eirozona ir pārdzīvojusi arī vairākus satricinājumus. Kā lielāko var minēt globālo finanšu un ekonomisko krīzi, kurai sekoja valsts parāda krīzes vairākās eirozonas valstīs.

Eiro stabilitātes nodrošināšanā svarīgu lomu spēlē Eiropas Centrālā Banka. Vēsturē ir iegājuši Eiropas Centrālās Bankas prezidenta Mario Dragi 2012.gada jūlijā teiktie vārdi, runājot par eiro glābšanu – “Lai ko tas maksātu” (“Whatever it takes”). “Trīs vārdi, kuri izglāba eiro” – tā bieži mēdz dēvēt šos Dragi vārdus. Aicinot “nenovērtēt par zemu politisko kapitālu, kas tiek investēts eiro”, Dragi skaidri norādīja uz eiropiešu stingro apņemšanos stiprināt un attīstīt kopējo valūtu.

Arī Eiropas Komisijā Ekonomiskās un monetārās savienības un, attiecīgi, arī eiro pārvaldības sistēmas stiprināšana ir augstākā līmeņa prioritāte. Tā bija arī viena no finanšu un ekonomiskās krīzes mācībām, kad tika īstenotas Stabilitātes un izaugsmes pakta reformas un ieviests t.s. Eiropas Semestris dalībvalstu fiskālās un makroekonomiskās politikas koordinēšanai.

Šobrīd mēs turpinām strādāt pie Eiropas ekonomiskās un finansiālās pārvaldības ietvara reformas. 2020.gada februārī Komisija publicēja Ekonomiskās un finansiālās pārvaldības ietvara pārskatu, kura galvenie secinājumi nosaka turpmākā darba virzienus:

• institucionālā ietvara vienkāršošana un pieņemto lēmumu efektīva ieviešana
• valsts parāda ilgstpējas nodrošināšana, ņemot vērā ES dalībvalstu atšķirīgos parāda līmeņus
• ilgtspējīga izaugsme, balstoties uz investīcijām un strukturālajām reformām
• publisko finanšu sistēmas un vidēja termiņa fiskālās uzraudzības stiprināšana.

2021.gada janvārī Eiropas Komisija nāca klajā ar jaunu stratēģiju attiecībā uz Eiropas ekonomiskās un finanšu sistēmas stiprināšanu. Viens no tās trim pīlāriem ir tieši eiro lomas stiprināšana. Tajā tiek secināts, ka ES ekonomiskais pamats ir dziļš un labi funkcionējošs iekšējais tirgus. Lai to stiprinātu, Eiropas Komisija turpina darbu pie Eiropas Ekonomiskās un monetārās savienības pilnveidošanas, īpaši attiecībā uz Banku savienību un Kapitāla tirgus savienības izveidi. Atgādināšu, ka Banku savienība balstās uz trim pīlāriem – Vienotā uzraudzības mehānisma, Vienotā noregulējuma mehānisma un Eiropas Noguldījumu apdrošināšanas sistēmas. Tieši šīs pēdējās izveide ir joprojām trūkstošais posms, kas ļautu pabeigt darbu pie Banku savienības un mazinātu publisko finanšu un banku sektora savstarpējos riskus.

Vienlaikus ir svarīgi turpināt darbu pie Kapitāla tirgus savienības izveides. Kā zināms, Eiropā, atšķirībā no Amerikas Savienotajām Valstīm, lielākā daļa uzņēmumu joprojām kā galveno finansējuma avotu izvēlas banku aizdevumus. Lielāka kapitāla tirgus loma, no vienas puses, nodrošinātu uzņēmumiem plašākas un diversificētākas finansēšanās iespējas, bet no otras puses, pavērtu plašākas iespējas iedzīvotāju un uzņēmumu uzkrājumu produktīvai izmantošanai.

Arī pasākumi, kas tiek īstenoti Covid-19 krīzes seku pārvarēšanai, ļauj stiprināt ES un eirozonas ekonomikas pamatus. Eiropas ekonomikas atjaunošanas plāna NextGenEU ietvaros Eiropas Komisija finanšu tirgos aizņemsies vairāk nekā 800 miljardus eiro. Plāna galvenie mērķi ir pasākumi Covid-19 krīzes seku pārvarēšanai un atbalsts ekonomikas zaļajai un digitālai transformācijai.

Šajā sakarā jāatzīmē, ka ES līmeņa obligāciju emisija ceļ eiro kā investīciju valūtas, pievilcību starptautisko investoru acīs. Bez tam, NGEU ietvaros emitētās obligācijas papildina globālo drošo aktīvu apjomu, jo Eiropas Savienībai šobrīd ir augstākais kredītreitings. Lielais investoru pieprasījums pēc šiem vērtspapīriem stiprina arī eiro kā starptautisko rezervju valūtas statusu.

Digitālajam laikmetam gatavs eiro

Eiro, kā Eiropas vienotai valūtai, ir arī jāpielāgojas izaicinājumiem, kas saistīti ar ekonomikas aizvien pieaugošo digitalizāciju.

Šajā kontekstā ir sākts darbs pie digitālā eiro ieviešanas. Šobrīd virkne faktoru nosaka digitālā eiro nepieciešamību:

• skaidras naudas aprites samazināšanās;
• augoša inovatīvu digitālo maksāšanas līdzekļu izmantošana;
• iespējamā konkurence ar trešo valstu digitālajām valūtām;
• un privāti emitētu digitālo aktīvu apgrozījuma pieaugums.

Vispirms, protams, ir svarīgi definēt, ko mēs saprotam ar digitālo eiro. Vienkāršoti runājot – digitālais eiro būs eiro banknošu ekvivalents digitālā formā. Eiropas Centrālā Banka emitēs daļu eiro digitālā formā, kas būs pieejama gan privātpersonām, gan uzņēmumiem.

Jāatzīmē, ka pašreiz darbs pie digitālā eiro ir vēl tikai izpētes stadijā. Eiropas Centrālās Banka kopā ar Eiropas Komisiju strādā pie tādiem jautājumiem, kā digitālā eiro juridiskā forma, pieejamība, finanšu sektora stabilitātes jautājumi, personu datu aizsardzība, ar naudas atmazgāšanas risku novēršanu saistītie jautājumi utt.

Paredzams, ka šis izpētes darbs noslēgsies 2023.gada oktobrī un tikai pēc tam tiks pieņemti konkrēti lēmumi par digitālā eiro ieviešanu. Praktiskā digitālā eiro ieviešana jebkurā gadījumā prasīs vēl vairākus gadus.

Paralēli šim izpētes darbam, 2023.gada pirmajā pusē Eiropas Komisija plāno nākt klajā ar Regulas projektu, kurā tiktu noteikti digitālā eiro dizaina un citi galvenie aspekti.

Lai veicinātu plašākas sabiedrības iesaisti diskusijā par digitālo eiro, Eiropas Komisija veica šī jautājuma sabiedrisko apspriešanu, kas noslēdzās šī gada jūnijā. Tās laikā tika saņemts liels skaits pilsoņu un uzņēmumu ierosinājumu, kā būtiski jautājumi iezīmējās personu datu aizsardzības un privātuma jautājumi, izmantojot digitālo eiro un jautājums par skaidrās naudas nākotni.

Strādājot pie digitālā eiro, vajadzēs rast līdzsvaru starp personu datu aizsardzību un prasībām, kas saistītas ar cīņu pret naudas atmazgāšanu. Visdrīzāk darījumos ar digitālo eiro nevarēs nodrošināt 100% anonimitāti, kā tas ir skaidras naudas darījumos. Tiek vērtētas iespējas diferencēt prasības, atkarībā no darījuma summas un riskantuma.

Vienlaikus gan Eiropas Centrālā Banka, gan Eiropas Komisija uzsver, ka digitālais eiro tiek veidots kā papildinājums skaidrajai naudai un skaidrās naudas lietošana tiks saglabāta arī pēc digitālā eiro ieviešanas. Tiek domāts arī par skaidrās naudas kā likumīga maksāšanas līdzekļa juridiskā statusa nostiprināšanu, jo jau tagad atsevišķos gadījumos iedzīvotāji sastopas ar grūtībām veikt norēķinus skaidrā naudā.

Papildus jāuzsver, ka digitālais eiro pamatā tiek veidots kā maksājumu, un nevis kā uzkrājumu vai ieguldījumu līdzeklis. Tas ir svarīgi finanšu sektora sekmīgas funkcionēšanas un ekonomikas kreditēšanas kontekstā. Būs nepieciešams saglabāt banku depozītu bāzi, kas ir svarīgs uzņēmumu un iedzīvotāju kreditēšanas avots no banku sektora puses.

Noslēgums

Noslēgumā gribu tikai pateikt, ka, lai kādas arī nebūtu nākotnes naudas formas un uz kādām tehnoloģijām tās nebalstītos, tām būs jābūt plaši un viegli pieejamām, ātrām, lētām un lietotājam drošām. Savā bestsellerī “Sapiens”, Juvals Noa Harari raksta, ka cilvēces vēsture lielā mērā balstās uz stāstiem, kurus izdomājuši paši cilvēki. Nauda ir viens no šādiem stāstiem. Nauda ir tik stipra, cik stipra ir cilvēku ticība tai. Tas ir arī mūsu uzdevums, strādāt pie tā, lai Eiropas ekonomikai būtu stabili pamati un lai cilvēki varētu uzticēties Eiropas kopīgajai valūtai – eiro!

[1] Eurobarometer aptauja, 2016. gada maijs